2005. gadā Stokholmas Latviešu Draudzei 60 gadi

Avoti šim pārskatam par mūsu latviešu Baznīcu un draudzi ir raksti no archīva materiāliem un Draudzes Ziņām. Daudz noteikti izpaliek un aicinājums draudzei locekļiem to papildināt, lai šis pamatu materiāls būtu plašāks, un patiesāki atspoguļotu nozīmīgu posmu mūsu trimdas dzīvē. To var darīt rakstiski nosūtot ziņas uz adresi Lettiska Församlingen, c/o K. Bergholcs, Sickla Kanalgata 81, 120 68 Stockholm, jeb zviedrija@draudzes.se. Paldies jau tagad visiem kas palīdz!

Bēgļu garīgā aprūpe

Latviešu baznīcai sākuma gados Zviedrijā lielās rūpēs bija par bēgļu garīgo aprūpi un savas organizācijas izveidošanu. Nodomus par bēgļu garīgo aprūpi formulēja dokumentā, ar nosaukumu “Aicinājums baznīcas darbā.”

“…Reliģisko kopu izveidošanas varēs pilnā mērā sākties tad, kad latvieši būs novietojušies pastāvīgā darbā un būs zināms viņu dzīves vietas.

… Jau kopš pirmajām dienām šai zemē mēs esam pulcējušies dievkalpojumos. Daudzās sirdīs dziļāk kā jebkad agrāk atbalsojas Dieva vārdi, sirsnīgāk salikās rokas aizlūgšanā par sevi un savējiem tālās sāpju gaitās, daudzi svešā dievnamā pēc garāka laika atkal meklēja un atrada stiprinājumu svētajā mielastā, ko Kristus, ejot nāves ceļu, atstājis draudzei.”

Latviešu Ev. Luteriskās Baznīcas Zviedrijā sākums

1945. g. februārī Zviedrijas archibīskaps Erling Eidems pulcināja Zviedrijā esošos 14 latviešu mācītājus, lai liktu pamatus organizētai latviešu baznīcas darbam, ieceļot prāvestu Oskaru Sakārni (1902-1978) par šī darba vadītāju un vēl otru mācītāju, Robertu Slokenbergu (1898—1957),no Zviedru Baznīcas darbā piedalā māc. Allan Svantesson.Atbalstam sākuma posmam, Zviedrijas Baznīca dibināja Baltijas trimdas baznīcas komiteja.

1945. g. martā: Baznīcas Pārvalde (turpmāk BP) konstatēja, ka Zviedrijā nav dibināmas latviešu draudzes, bet visi latvieši ir uzskatāmi par vienu saimi, kuru apkalpo tādā veidā un tie mācītāji, kā to noteiks Latviešu Baznīcas Pārvalde.

Prāv. Sarkārnis raksta: “Šinī laikā, kad tautām jābrien caur asaru un asiņu straumēm, mēs esam bijuši liecinieki tam, cik tumša un nežēlīga ir dzīve tur, kur trūkst Dieva gaismas un Kristus mīlestības.

Mēs nevaram pateikt, kad izklīdīs tumšie mākoņi, kas tik smagi gulstas pāri pasaulei, un kad beigs trakot velnišķīgie spēki, kas iegrūduši cilvēci tādā postā. Mēs nezinām, cik garš vēl lemts mūsu tautas sāpju un pazemojumu ceļš, cik vēl asins ziedu būs mums jānes upuŗu kalnā.

Bet to mēs zinām, ka vienīgi patiesi kristīga gara uzvara atjaunos sagrauto kārtību pasaulē un kājām mītās tiesības tautām un spēs izdzēst gan drausmīgā zemcilvēka, gan arī ņirdzīgā pārcilvēka vaibstus cilvēces naida izķēmotajā sejā. Vienīgi kristīgo ideju augšamcelšanās nesīs arī mūsu tautas brīvības un Latvijas augšāmcelšanos.”

Tai pašā gadā prāv. O. Sakārnis rakstīja apkārtrakstā: “Internēto liktenis saviļnoja ne tikai mūs, bet arī zviedru tautu un atbalss ir atskanējusi pāri jūrām. Ar māc. Jāni Teriņu(1893-1980), prāvests Sakarnis bija klāt bada streika dienās nometnē un slimnīcā, kur tos vēl ar Dieva vārdiem stiprināja mācītāji Elmārs Caune(1915-1983), Jaunzems un Sudars…. Stāvoklis skaidrāk kā jebkad iezīmējās ar internēto izdošanas jautājumu. Toreizējais uzdevums bija, būt par aizstāvjiem un vienotājiem.”

Stokholmas draudzes dibināšana

1945. g. 16. augustā Latviešu baznīcas pārvalde Zviedrijā iecēla prāvestu Arnoldu Grosbachu (1909.-2005. nekrologs Baznīcas Gadagrāmatā 2006) par Stokholmas latviešu mācītāju. Līdz šim laikam zviedri, kā rakstīts protokolos, nav pieļāvuši draudžu organizēšanu. Pirmais draudzes priekšnieks, docents Jānis Leimanis (1881-1969) tika ievelets 1946. gada 16. jūlijā. Baznīcas Pārvaldes apkārtraksts piemin, ka līdz ar prāv. Grosbacha iecelšanu draudzes mācītāja amatā, pamanāms straujš pagrieziens Stokholmas garīgā dzīvē. Labi apmeklēti dievkalpojumi, vietās kur latvieši dzīvoja, un sadarbība ar Latviešu Kristīgās Jaunatnes Savienību. Tomēr, 1946. gada novembrī prāvests Grosbachs, atvadās no draudzes un dodas tālāk, vispirms uz Dāniju, tad Austrāliju. 1946. g. 12. decembrī draudzes padome vienbalsīgi ievēlēja prāv. Oskaru Sakārni par savu draudzes mācītāju. Prāvesta pirmais dievkalpojums, kā draudzes mācītājs notika nelielā Zigfrīda baznīcā, Stokholmas priekšpilsētā — Aspudenā.

1945. g. augustā “Amerikas Pasaules konvents” iemaksāja Zviedrijas archibīskapam 30 000. kronas Baltiešu trimdas Baznīcas atbalstam. Laika gaitā ar pārmaiņām Zviedru Baznīcā, Baltiešu trimdas Baznīca komiteja pārveidojā un nonāca zem “Diakonistyrelse” struktūras. Tai pašā gada tika izstrādāts Latviešu ev. Lut. Baznīcas organizācija un instrukcijas.

Prāvests Sarkārnis par savu uzdevumu uzskatīja atrast apglabāšanas vietu tautiešu urnu uzglabāšanai. Darbā līdziesaistījās Ādolfa Fredrika draudzes mācītājs, un pirmā apglabāšanas vieta tika piešķīrta Ādolfa Fredrika piebaznīcas kapsētā. Prof. Pauls Kundziņš uzņēmās ziedot kapu pieminekļa projektu. Pieminekļa iesvētīšana notika 1951. g. 23. martā pēc dievkalpojuma Lielā Piektdienā.

Stokholmā pastāvēja divas latviešu draudzes, lai gan dievkalpojumi pa lielākai daļai tika noturēti kopīgi. Katrai draudzei bija savs gans: Stokholmas latviešu darudzes mācītājs bija prāvests Oskars Sakārnis (Latvijā, Kuldīgas iecirkņa prāvests). 1953. gadā dibinātās Sv. Jāņa draudzes mācītājs bija prāvests Jānis Teriņš (1893-1980) ilggadīgs Rīgas garnizona un vēlāk Atmodas draudzes mācītājs. Sv. Jāņa draudzes priekšnieki līdz apvienošanās bija: Herberts Tepfers. Pēc viņa nāves 1966. gadā, atbildību līdz 1973. gadam, uzņēmās plkv. A. Lasmanis, bet līdz apvienošanās Pauls Pētersons.

1978.gadā abas draudzes apvienojās un prāv. Sakarns uzņēmās gana atbildību, prāvestam Teriņam paliekot par palīgu, par cik to veselība atļāva. Pēkšņi, 1978. gada jūnijā Stokholmas draudze zaudēja savu ilggadīgo ganu (32.g.) prāv. Sakārni (76. gada vecumā). Tas draudzei, nepārprotami, bija liels zaudējuma. Prāv. Teriņš Sv. Jāņa draudzi bija nodevis prāv. Sakārnim, bet iznāca citādi. Prāv. Teriņš pārdzīvoja O. Sakārni un mira 1980. gada decembrī, sasniedzis 87. gadu vecumu.

Draudzes mācītāja pienākumus uzņēmās māc. Voldemārs Runcis (1911-1995). Stokholmas draudzē, vairākus gadus, dievkalpojumus vadīja māc. Hugo Maksimilāns Grīvāns. Paraleli savai kalpošanai zviedru draudzē, Māc. Juris Ozoliņš, ir palīdzējis ar Stokholmas draudzes garīgo dzīvi.

1986. gadā, teoloģijas studente Ieva Graufelde, kopā ar Māc. Grīvānu pirmo reizi piedalījās draudzes Ziemassvētku dievkalpojumā. Pēc māc. Grīvāna nāves, ar īpašu atļauju (Venia) ko izrakstīja toreizējais Stokholmas diecēzes bīskaps Kristers Stendahl, I. Graufelde uzņemās atbildību par dievkalpojumiem. Pēc mācītājas ordinācijas 1989. gada 11. jūnijā, draudze ievēlēja I. Graufeldi par draudzes mācītāju. 2016. gada Ziemassvētkos prāv. Ieva Graufelde atzīmēja 30 gadus draudzes darbā.

Draudze piemin:

Gadu ritējumā ir bijuši dievkalpojumi kas piemin: Izdotos leģionārus, Kurzemes cietokšņa cīņas atcere un Ģenerāļa Kārļa Goppera dzimšanas diena atcere, kā arī Gunāra Astras piemiņas dievkalpojums. Normalma tirgus demonstrācijas laikā notika aizlūguma dievkalpojumi (pēc katras demonstrācijas) Jēkaba Baznīcā. Valsts neatkarības atzīšanai, 1991. gada 20. janvārī, tika rīkots Aizlūguma dievkalpojums Stokholmas katedrālē (Storkyrkan) ar karaļa ģimenes piedalīšanos.

Draudzes priekšnieki:

Pie dibinātājiem — Doc. Jānis Leimanis,
1951 – 1980 — Ministrs Jānis Tepfers. Ministrs Tepfers bija klāt katrā dievkalpojumā un ziedoja daudz laika reliģiskās dzīves kopšanai. Draudzes 20. gada jubileja piemin prof. Frici Balodi un prof. J. Vārsberg, kas stājas darbā, lai Stokholmas latviešiem pašiem būtu sava pastāvīgā ev. Lut. Draudze. Viņš aicināja tautiešiem palikt stipri savā ticībā, dedzīgi savā mīlestībā un priecīgi savā nākotnes cerība.
1980 – 1982 Pauls Pētersons, Sv. Jāņa un pēc apvienošanās arī Stokholmas draudzes priekšnieks
1982 — 1998 Leopolds Kanders
1998 – 2004 Austra Krēsliņa
2004 Lauris Krastiņš
kopš 2004. g. rudens — 2005 Kristīne Bergholce
2005 —  2018 Zane Zaļkalne Carlshamre
2018 —  Inta Meiere

Archibīskapu vizitācijas

Archibīskaps Teodors Grīnbergs 1947. gadā.

Trimdas Baznīcas archibīskaps viesojās Stokholmā, pēc Luterāņu konferences Lundā kur arch. Teodoru Grīnbergu ievēlēja Luterāņu Pasaules federācijas eksekutīvā komitejā, atzinības un atzīšanas zīme, Latvijas Baznīca bija Trimdā. Toreiz, draudzes tikšanās laikā, archibīskaps norāda, ka “zviedru tauta pieder Eiropas kultūrai, jo Zviedrijas zilajā karogā ir krusta zīme, kristīgās ticības zīme”.

Archbīskaps Arnolds Lūsis 1968. gada 16. jūlijā.

Kā piemiņa no vizītes, archibīskapam pasniedz Mārtiņa Štrovalda gleznu “Sv. Pētera baznīcas degšana Rīgā”. Pieminam archibīskapa reiz teikto, “mūsu Baznīca ir mūsu garīgā māja. Tāpēc mīlesim, kopsim un strādāsim tās labā.” Archibīskaps piedalījās Pasaules Baznīcu lielsanāksmē Upsalā, kuru laikā bija sarīkota skate par baznīcu trimdā un okupētā Igaunijā un Latvijā. Archibīskapam sanāksmē bija referāts par baznīcas stāvokli Padomju Savienībā un Baltijas valstīs. Prāv. O. Sakārnis un māc. L. Çuibe sagatavoja skates un informāciju izdalīšanai.

Latvijas Ev. Lut. Baznīcas archibīskaps Kārlis Gailītis pagodināja Stokholmas draudzi ar savu piedalīšanos iesvētību dievkalpojumā 1992. gadā, kad iesvētījās Ilona Siliņa un Beatrise Krastiņa. Archibīskaps Gailītis tai pašā braucienā piedalījās, kopā ar bīskapu Henriku Svenungsonu dievkalojumā Birkas salas Ansgara baznīcā, vietā kur devītā gadsimtā tika nodibināta pirmā kristīgā draudze Zviedrijā.

1994. gadā Stokholmas draudzei bija iespēja tikties un iepazīties ar Latvijas Ev. Lut. Baznīcas archibīskapu Jāni Vanagu. Archibīskaps piedalījās dievkalpojumā, sprediķoja un draudzes saviesīgajā vakarā stāstīja par Latvijas Baznīcu, kā arī atbildēja uz jautājumiem.

Arī 1994. gadā Zviedrijas Baznīcas Pārvaldes sēdē piedalījās ārpus Latvijas archibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis. Daudz jau no agrākiem gadiem pazīna Vācijas mācītāju, prāvestu un tagad archibīskapu no viesošanās Kristīgās Jaunatnes Dienās 1983. gadā. Archibīskaps piedalījas Sinodes norisēs, draudzes vakarā, un dievkalpojumā. Šī nebīja vienīgā viesošanās.

Dāmu komitejas priekšnieces

Zenta Polis kundze, (trūkst datumi)
I. Kalna, (trūkst datumi)
– 1980 Margareta Kerla
(ilggadīga, pēc pieejamiem apkārtrakstiem spriežot jau 50.’s gados)
– 2002 Anna Sausiņa,
kopš 2002. g. Ingrīda Leimane

Mežkapu pārstāvji un pārziņi:

– 1996 Helēna Elksne,
– 2004 Baiba Cērpa,
2004.– 2010 Aina Zvejniece
kopš 2010. g. Zaiga Zaļkalne

Draudzes apkārtraksta/ziņu redaktori

Kārlis Krūmiņš -1964— Daudz rakstījis
Irene Mellis (nav zināmi gadi)  līdz 1994
Ieva Graufelde – 2000
Kristīne Bergholce kopš 2000

Erģelnieki:

Artūrs Lesnieks,
Jānis Mālītis atvietojis,
Andris Vītoliņš,
Lilita Puķīte (1976) atvietojusi Andri Vītoliņu,
Līga Puķīte,
Rūta Baumgarte,
Gundega Dūda-Tooma

(un lielāks skaits zviedru ērģelnieku)

Diriģenti:

Teodors Reiters,
Andris Vītoliņš,
Gaida Rulle,
Gundega Dūda-Tooma.

 Šajā pārskata nav pieminēts draudzes padomes locekļi. Cerams, ka līdz nākamiem svētkiem, varēsim papildināt šo rakstu ar visu vārdiem.

Pāri visam, svarīgākais draudzes dzīvei ir nezaudēt tās centru/kodolu, kas ir Kristus. Dievs ir žēlīgi mums dāvājis Dēlu, kā ceļš pie Viņa, lai saprastu radības grūti izprotamo uzdevumu, būt par patiesu cilvēku un līdzcilvēku. Atkārtoti pārlasot tekstus no Draudzes Ziņām un citus dokumentus, tiek uzsvērts pārmaiņas kas notiek laikā un pasaulē kurā dzīvojam. Bībelē tekstā ir arī aicinājums “vērot laika zīmes”. Datums nav minēts rakstam “Aktīvais Draudzes darbinieks”, bet gribētu noslēgt ar izvilkuma no šī teksta. “Mums vispirms šodien jāzin, kāda ir sabiedrība, kuŗā dzīvojam un strādājam, kā cilvēki domā šodien un kā baznīcai strādāt šinī laikā? Citiem vārdiem – arī baznīcā mums jāzin, kāpēc mums jādarbojās citādāki kā līdz šim un mums jāatrod ceļi, pa kādiem mums dažādās situācijās jāiet, lai sasniegtu mērķi.”

Vērosim laika zīmes, meklēsim ceļus un būsim Dieva gribas darītāji strauji mainīgā pasaulē! Dievs dod mums gudrību veikt šo aicinājumu.

Prāv. Ieva Graufelde
(2005. g.)

Close Menu